LĪBIEŠU TAUTAS KULTŪRA • LĪVÕD ROVKULTŪR • LIIVILÄISTÄ KANSANKULTTUURIA • LIV CULTURE
Somu
In English

LĪBIEŠU TAUTAS KULTŪRA

Fotogrāfijas no Kurzemes lībiešu ciemiem 1902.–1927.

Lībieši ir vistālāk rietumos dzīvojošā Baltijas jūras somu tauta. Viņi apdzīvoja plašu teritoriju Vidzemē un Kurzemē. Pirms Otrā pasaules kara lībieši bija palikuši vairs tikai divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemos. Tie bija: Lūžņa, Miķeļtornis, Lielirbe, Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Melnsils. Ciemi atradās apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā, kas stiepās uz rietumiem no vistālākā Kurzemes ziemeļu punkta – Kolkas.
Rietumlībieši dēvēja sevi par rāndalizt (jūrmalnieki) un austrumlībieši par kalāmīed (zvejnieki). Lībiešu valoda rāndakēļ (jūrmalnieku valoda) iedalījās rietumu un austrumu izloksnēs. Lībiešu valodu kā dzimto runā vairs tikai kāds desmits lībiešu, bet 20. gadsimta sākumā lībiešu valodā runāja vēl pāris tūkstoši cilvēku. Kopīgo nosaukumu līvli (lībietis) lībieši sāka lietot nacionālās atmodas laikos pēc Pirmā pasaules kara.

Fotogrāfijas 1 - 144

EKSPEDĪCIJAS

p>A. J. Šēgrēns
Somu valodnieks A. J. Šēgrēns (1794.-1855.) aizsāka jaunu posmu lībiešu un lībiešu valodas izpētē. Šēgrēns vāca lībiešu valodas materiālus un noskaidroja austrumlībiešu un rietumlībiešu skaitu Kurzemē 1846. un 1852. gadā. Lībiešu valodas pētniecību vēlāk turpināja arī daudzi citi zinātnieki, tostarp profesori Ē. N. Setele un Lauri Ketunens. Līdz ar valodniekiem lībiešu pētniecībā iesaistījās arī etnogrāfi un folkloristi.

A. O. Heikels
1902. gadā Somijas nacionālā muzeja Etnogrāfijas nodaļas intendants A. O. Heikels trīs Baltijas jūras provinces aptverošās ekspedīcijas laikā apmeklēja arī lībiešus. Viņš pētīja lībiešu apdzīvoto teritoriju Kurzemes ziemeļu piekrastē no Miķeļtorņa (Pissen) caur Mazirbi (Irben) līdz Kolkai (Domesnäs). Heikels fotografēja arī lībiešu celtnes un apģērbu. Vienlaikus viņš vāca lībiešu materiālus Somijas nacionālā muzeja fondiem.

Ē. N. Setele, Ē. A. Sārimā un Vilho Setele
Helsinku universitātes somu valodas un literatūras profesors (1893.-1929.) Ē. N. Setele devās otrajā ekspedīcijā pie lībiešiem 1912. gadā. Kopā ar Seteli brauca filoloģijas maģistrs Ē. A. Sārimā un Seteles dēls Vilho. Maģistrs Sārimā vāca lībiešu folkloras materiālus. Vilho Setele uzņēma daudzas etnogrāfiskas fotogrāfijas un lībiešu portretus. Viņš rūpējās arī par valodas ierakstīšanai iegādātā parlogrāfa darbu.

Lauri Ketunens un Oskars Loritss
Tartu universitātes Baltijas jūras somu valodu profesors (1919.-1925.) Lauri Ketunens devās pirmajā ekspedīcijā uz lībiešu krastu 1920. gadā. Ketunena ceļabiedrs bija viņa toreizējais students Oskars Loritss, kas vairāk nekā jebkurš cits ir savācis un publicējis lībiešu folkloras materiālus, tostarp lībiešu tautasdziesmas. Loritsa disertācija “Lībiešu tautas ticējumi” (Liivi rahva usund) iznāca 1926. gadā. Pētīdams lībiešu valodu, Lauri Ketunens fotografēja dzīvi lībiešu ciemos 1920., 1921., 1923. un 1925. gadā. Ketunens apmeklēja lībiešu krastu vienpadsmit reizes. Viņa pētījumu rezultātā tapa bagātīgs materiālu klāsts, to skaitā lībiešu valodas dialektu paraugu krājums un lībiešu valodas vārdnīca.

Ferdinands Leinboks-Linnuss
Igauņu etnogrāfs, Igaunijas tautas muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītājs Ferdinands Leinboks-Linnuss fotografēja biškopību lībiešu ciemos 1927. gadā. Viņš ir sarakstījis pētījumus par lībiešu zvejniecību un vēžošanu un piedalījās pirmās dokumentālās filmas par lībiešiem izveidē.

1 - 11

DABA, IEDZĪVOTĀJI UN ĒKAS

Jūra, zemas smilšu pludmales, bāli dzeltenīgas kāpas, kas paceļas meža malā, starp tām purvainas vigas un nelieli smilšaini lauki – šāda ir Kurzemes lībiešu ciemu ainava.

Lībiešu ciemi bija nelieli viensētu tipa ciemi. Starp piekrastes kāpām uzceltās ēkas no jūras puses nebija redzamas. Tikai valgumi, tīklu būdas un vabas liecināja par ciemu esamību.

Vēl 20. gadsimta sākumā vecajās lībiešu ēkās bija vērojamas latviešu un lietuviešu būvniecības stilam raksturīgās arhaiskās iezīmes. Par tādām uzskatāms dūmnams, kas bija īpaša no baļķiem būvēta virtuves ēka. Grīdas idū bija vaļējs pavards un virs tā uz garenvirzienā novietota ārda iekarināts katls. Dūmnamā tika veikti dažādi saimniecības darbi – alus darīšana, veļas mazgāšana, lopu kaušana, ēdiena pagatavošana vasarā, turpat arī ēda. Uz nama kārtīm tika žāvētas butes, renģes un brētliņas. Dūmnams kā pavarda kambaris saglabājās arī lībiešu vecajās dzīvojamajās ēkās, kuras sastāvēja no dzīvojamās istabas un priekšnama. Priekšnamā nebija logu, tajā atradās zemes grīda, vaļējs pavards un ārdi katlu iekāršanai. Pavarda telpa pildīja arī priekšnama funkcijas. Istabas krāsns tika kurināta no priekšnama. Priekšnama otrajā pusē reizēm izbūvēja arī otru dzīvojamo istabu. Papildu vieta tika iegūta arī, pagarinot dzīvojamo māju ar jaunu istabu, virtuvi vai kambari. Šādi bijusī pavarda telpa kļuva par priekšnamu ēkas otrajā pusē.

Saimniecības ēkas bija novietotas ap dzīvojamo ēku. Klēts bija divdaļīga, un divas blakus klētis atradās zem kopīga jumta vai veidoja vienu īpašu ēku. Divdaļīgās ēkas durvis bija tās garajā sānā. Kūts ēkā ietilpa arī siena šķūnis un tai piekļautā nojume, kas tika izmantota par ratnīcu. Pirts atradās akas tuvumā, bet rija - ārpus pagalma. Rijas ēkā ietilpa arī piedarbs un siena šķūnis. Piedarbs atradās ēkas galā, un tajā notika kulšana.

Vecajām lībiešu ēkām bija divslīpju seglu jumts. Uz āķiem atbalstīta nokare un smagie jumta baļķi turēja lubu klājumu. Pēc jumta konstrukcijas lībiešu ēkas atbilst latviešu un kopumā Austrumeiropas būvniecības tradīcijām. Ēkas galvenokārt tika būvētas uz masīviem pamata baļķiem tieši uz zemes.

Ar lubām apjumtās zvejnieku tīklu būdas atradās krasta tuvumā. Tajās nolika tīklus, kad tie bija izžuvuši uz vabām. Valgumu tuvumā uzbūvētās vabas izgatavoja no balstošām koka kārtīm, kuras uzslēja rindās smilšainajā zemē paralēli krastam.

12 - 43

ZVEJNIECĪBA

Kurzemes piekrastē zvejoja siļķes, brētliņas, butes un mencas. Siļķes un brētliņas zvejoja ar tīkliem un murdiem agrā pavasarī un rudenī. Butes zvejoja ar vadiem galvenokārt vasarā. Vadam bija lielais un mazais spārns. To galos bija piestiprināti velkamie koki, pie kuriem bija piesietas garas velkamās virves. Spārna aizmugurē kā gremds bija piestiprināts akmens. Pie virvēm piestiprinātie biedēkļi lika butēm atrasties starp velkamajām virvēm. Zemajā piekrastes ūdenī iespiestās butes izcēla ar žebērkli. Mencas galvenokārt ķēra ar āķiem, nārstojošas mencas - ar tīkliem.
Butes tīrīja un sālīja. Sālsūdenī zivis stāvēja dažas dienas, tad tās izņēma un uzdūra uz kūpināšanas virbiem. Tos pakāra no vecām laivām būvētā kūpinātavā vai agrākos laikos - dūmnamā. Zem virbiem tika iekurta lēna uguns, kuras siltumā un dūmos butes izžāvējās un bija gatavas ēšanai un pārdošanai.

44 - 61

DRAVNIECĪBA

Dravniecība lībiešiem bija svarīga vēl 20. gadsimta sākumā. Senāk medus tika vākts no bišu kokos mājojošām bišu saimēm. Bišu koki bija dabiski dobi vai speciāli izdobti koki. Bišu skrejas uz ziemu tika aizklātas. Lībiešu sētu tuvumā novietotie bišu stropi aizvietoja dabīgos bišu kokus 19. gadsimta vidū.

62 - 69

DARBS

Līdztekus zvejniecībai un lopkopībai svarīgs iztikas avots bija arī zemkopība. Lībieši par savu zemi ieguvušiem mazzemniekiem kļuva pēc Pirmā pasaules kara. Smilšainajos laukos tika audzēti mieži, auzas, vasaras rudzi un kartupeļi. Ar brūnaļģēm un jūras dūņām mēslotajos laukos labi auga kartupeļi.

Ar izkapti nopļauto labību sasēja kūlīšos. Apžuvušos kūlīšus nogādāja uz riju žāvēšanai uz ārdiem. Pēc tam sausos kūlīšus izklāja uz grīdas. Labību kūla ar spriguļiem vai arī ar diviem trim zirgiem, kurus dzina pa labības klājienu aplī. Vasarājus kūla mīņājot ar kājām. Pēc kulšanas pelavas savāca ar dakšām.
Ar pelavām sajauktos graudus sabēra kaudzē šķūņa atvērto durvju priekšā un vētīja. Gaisa plūsma atšķīra graudus no pelavām.

Laivu būvēšanai izmantoja piekrastes priedes. Zvejas laiva, kuras aprīkojumā ietilpa paceļams un nolaižams masts ar buru un priekšgala buru, atgādināja Igaunijas piekrastes salās lietotās laivas.

70 - 84

APĢĒRBS UN AUDUMI

Sieviešu tautastērpa vēsturiskās īpatnības

Pēc 18. gadsimta ziņām sievietes lietoja lielu, ar sudraba saktu uz krūtīm saspraužamu villaini. Šāda villaine raksturīga Baltijas zemēm un Somijai, un tās saknes meklējamas jau senvēsturē. Ar villaini, dodoties ārpus telpām, tika pārklāta galva un pleci. 19. gadsimta beigās sieviešu tautastērpā ietilpa balta villaine (kõrtan) un šaursvītroti svārki (trīplimi gūngaseŗk). Svārku svītras bija sarkanas un melnas. Svārku apakšmalu rotāja piešūtas krāsainas lentes. Bez šaursvītrotajiem svārkiem valkāja arī melnus svārkus, kuru apakšmalā bija 3-4 sarkanas svītras.

Precētas sievas pazīmes bija mutes lakats (mundags) un trīsdaļīga aube. Mundags bija garš, šaurs, balts lakats. Tas pilnībā aizklāja zodu un vaigus. Lakats tika sasiets uz pakauša. Par šāda lakata lietošanu ir ziņas no Sāmsalas jau 17. gadsimtā. Trīsdaļīgo aubi šuva no trim auduma gabaliem. Cepures aizmugures daļā greznojumam piešuva auduma rozītes un stikla pērlītes.

Vīrieši un sievietes valkāja no viena ādas gabala izgatavotas pastalas un no kārklu mizām šķērsvirzienā sapītas vīzes. Tādas pašas pastalas izmantoja Igaunijas ziemeļrietumu salās dzīvojušie zviedri. Latvieši, lietuvieši, igauņi un baltkrievi lietoja tādā pašā tehnikā izgatavotas vīzes.

85 - 92

CILVĒKU FOTOGRĀFIJAS

No Somijas ieradušies valodas un kultūras pētnieki 20. gadsimta sākumā satika lībiešu krasta ciemos daudzus vecus iedzīvotājus.

93 - 108: Miķeļtornis, Lūžņa, Pitrags, Saunags, Jaunciems, Melnsils
109 - 126: Kolka, Sīkrags,
127 - 140: Vaide, Lielirbe, Mazirbe, Košrags

LĪBIEŠU NACIONĀLĀ ATMODA UN KONTAKTI AR SOMIEM

141 - 144


Fotogrāfijas 1 - 144



Izstādes sastādītājs - Muzeju departamenta attēlu arhīvs (Museoviraston kuva-arkisto). Somija.
Rokraksts - Marja Lēna Kāsalainena
Noformējums - Maiku Soveri
Tulkojumi/latviski Valts Ernštreits/lībiski Valts Ernštreits/angliski Margita Gailīte
Konsultante: vēsturniece Valda Šuvcāne


Somu

144 kuvaa